Raksts no “Ziedugravu Ziņām” par 8.marta sarīkojumu

8.marta pasākums bija pirmkārt jau pārsteigums, jo mums pat nebija nojautas, ka kaut kas tāds varētu būt. Domājām, ka nekas nebūs, klausāmies, ausāmies – tiešām nekas nebūs. Un tad pienāca tas 8.marta rīts un tiešām nekā nav. Pēkšņi ienāk tādi feini un stalti puiši, mūsu pašu, savējie, un apdāvina mūs ar mīļiem pavasara ziediem. Padomājiet, – vai tas nebija jauki! Biju aizkustināta līdz asarām. Šoreiz bez kādas gatavošanās, citreiz, kad nāk kāds sarīkojums, tad nedēļām iepriekš gatavojas, bet šoreiz ienāk puiši un iedod puķes. Ko meitenēm vairāk vajag? Tā i vadām priecīgā noskaņā dienu uz priekšu. Aizgāju pusdienās uz ēdamzāli, man riņķī apkārt saka: „Paskaties, kur plakāts. Tūliņ būs svētku pēcpusdiena!” Pieglaužam matus par un pret spalvu, lai kaut cik izskatītos un ejam uz to atpūtas pēcpusdienu. Nu ļoti jauki, – zāle sagatavota tiešām dejošanai, placis ļoti liels, laikam visi dejos. Sēžamies nost un gaidām, ka nu kāds nāks mūs lūgt. Es jau negaidu, – es jau sēžu ratiņkrēslā. Pirmo dziesmu nospēlē kā apsveikumu marta jubilāriem. Sākas nākamā deja, es tā kā apmulstu, tā kā nesaprotu, – tāda neaptverama melodija… bet tā tak ir mana dziesma! Mana dziesma – „Zilais karnevāls”, ko es tik daudzus desmitus gadus esmu kā vienīgā mācējusi izdziedāt, un daudziem dziedājusi priekšā, un vienmēr tā dziesma ir tikusi slavēta, bet nekad neviens nav vēlējies to sev iegūt. Nu kā varēju justies – pirmo reizi balles vakarā skan mana vienīgā dziesma, ko nekur pasaulē neviens cits nebija ne dzirdējis, ne dziedājis. Iegrimstu klausīties Daigas balsī un pavadījumā, kad manā priekšā, ratiņkrēsla priekšā nostājas viens no mūsu šī rīta apsveicējiem. Es paklanos pretī – es domāju, ka viņš mani sveicina, jo gāja mana dziesma. Nē, nē, – viņš man pogā kājas vaļā no ratiņu kāpšļiem un man jāiet dejot. Nu ko tad es ar pusotru kāju varēšu padancot… bet nē, viņš pasniedz man rokas pretī un man atliek viņa stiprajās rokās tikai iekļauties. Ko es varēju darīt, – es apķēros ar abām rokām viņam ap kaklu, un, lūdzu, – es esmu ar tevi kopā dejā. Nu brīnumaini! Tā mēs nodejojām, paldies, un aizgāja atkal atsēdināja mani ratiņkrēslā, sēžam un baudām tālāk pēcpusdienu, skatāmies, kā dejo tie, kuri var dejot. Pienāk vēl viens un uzlūdz, no mūsu puišiem – mans bijušais kaimiņš, Imantiņš. Ja jau dejoju ar Pauli, kā es neiešu pie Imanta. Un tā es nodejoju divas dejas šai necerētā, negaidītā un brīnumskaistā Sieviešu dienas pēcpusdienā. Un dejoja visi, gan tie, kam ir šodien darba diena, gan tie, kam ir atpūtas diena, un dejojām mēs, klienti, kam šāda atpūtas diena ir kā medusmaize. To es gribēju pastāstīt par šo burvīgo vakaru.

Mirdza, kurai pēc 13 gadiem būs 100