Aprill, aprill!
Ar katru dienu saulīte spīd spožāk un siltāk, ir modusies daba, putniņi dzied kā traki, un mēs esam modušies līdzi un pamanījuši, ka ir klāt 1.aprīlis – joku diena. Jau no agra rīta mūsu atraktīvie puiši Imants un Dainis bija padomājuši, kā pārsteigt pansionāta vadību. Viņi pārģērbās par vecenītēm, apgūlās uz piebraucamā ceļa un notēloja pakritušas klientes. Interesanta bija viņu gatavošanās šai „ambrāžai” – no rīta skatos pa logu un nevaru saprast, kas tur ārā staigā uz priekšu un atpakaļ un plivinās ar deķi, pēc tam apgulstas; trešajā korpusā logs bija vaļā, domājām, ka kāds laikam tik tālu jau „sviestā sagājis”, ka ar deķi iznesies ārā un tagad te gulēs. Matraci es sākumā nepamanīju, domāju, ka vēl nesaslimst. Skatos, – skrien aprūpētājas Ināra ar Viļu, paskrien un nāk atpakaļ; pēc tam jau visu sapratām. Pēc brokastīm mūsu sociālās meitenes mūs visus bija saaicinājušas, lai mēs pamanītu, ka 
patiesi ir pienācis 1.aprīlis. Bet pirms tam jau mani istabā pārsteidza Olga no kaimiņu istabas, kura man iedeva kārtīgu kurvīti, ka nepaspēju pat kārtīgi apskatīties. Ap desmitiem visi sapulcējāmies atpūtas telpā, lai varētu atcerēties katrs kādu anekdoti vai kādu jautru atgadījumu, kas ar mums ir noticis. Par katru pastāstīto anekdoti mēs varējām saņemt arī balvas – banānus un cepurītes, un tāpēc bija ļoti patīkami, ka ne vienam vien atradās, ko pastāstīt. Mūs pārsteidza tas, ka anekdotes ne vien tika izstāstītas, bet bija arī iestudētas anekdotes kā mazas interesantas izrādes. Zigurds ar Rasmu un Anda ar Aiju parādīja divus R.Blaumaņa skečus. Tad vēl mēs garastāvokli uzlabojām ar dziedāšanu mūzikas ierakstu pavadījumā. Uz ekrāna gāja Ingrīdas sagatavoti dziesmu vārdi, kuri bija ilustrēti ar jautrām bildēm, un tas mums dziedot deva ļoti labu noskaņojumu. Un kur tad nu vēl skaistā mērkaķu izstāde! Tur patiesi varēja tā kā muzejā skatīties un nebeigt vien brīnīties, cik daudz dažāda veida ir mīkstās rotaļlietas mērkaķa izskatā – lielas, maza
s un pavisam lielas. Un dažas gan rūca, gan svilpoja, gan ko tik nedarīja. Un tad tas skaistais šūpuļtīkls, kur mērkaķi bija visi sasēduši un nolūkojās uz mums no augšas, un ne tikai šūpuļtīklā, arī puķēs sakāpuši, un kur tik vien nebija sakāpuši, pat drēbju pakaramajā uzkāpuši. Viņu bija tik daudz! Un arī skaistas atklātnītes un skaists albums, kur katrs varēja izlasot iepazīties ar šiem amizantajiem dzīvniekiem. Pēc šī pasākuma pavisam noteikti esam pamodušies un esam gatavi gaidīt vasaru.
Ieviņa Hirša
